Nierakmens sastāva analīze nosaka, no kādām vielām akmens ir veidojies. Tas palīdz saprast iespējamos akmens veidošanās iemeslus un izvēlēties piemērotāko profilaksi, lai mazinātu jaunu nierakmeņu veidošanās risku.

FTIR jeb Furjē transformācijas infrasarkanā spektroskopija ir metode, ar kuru pēc akmens infrasarkanā spektra iespējams precīzi noteikt tā sastāvu. Tā ļauj identificēt ne tikai galveno akmens vielu, bet arī dažādu vielu kombinācijas vienā nierakmenī.

Dažādi nierakmeņu veidi rodas atšķirīgu iemeslu dēļ, tāpēc arī to profilakse nav vienāda. Zinot akmens sastāvu, iespējams daudz precīzāk izvērtēt nepieciešamās izmaiņas uzturā, šķidruma uzņemšanā, papildu izmeklējumus un, ja nepieciešams, medikamentus.

Jā. Analīzei der gan operācijas laikā izņemts, gan patstāvīgi izdalījies nierakmens vai tā fragments. Svarīgākais ir akmeni saglabāt un nogādāt analīzei.

Nē, FTIR analīzei parasti pietiek arī ar nelielu nierakmens fragmentu. Tāpēc analīzi iespējams veikt arī tad, ja akmens ir sadalījies vairākos gabaliņos vai operācijas laikā sasmalcināts.

Datortomogrāfija ļoti labi parāda akmens izmēru, atrašanās vietu un blīvumu, taču ar to ne vienmēr iespējams precīzi noteikt akmens ķīmisko sastāvu. FTIR analizē pašu akmens materiālu un ļauj precīzi noteikt, no kā tas veidots.

Tas ir bieži – nierakmens var sastāvēt no divām vai vairākām vielām dažādās proporcijās. FTIR analīze palīdz noteikt šīs sastāvdaļas, un rezultātu kopā ar citiem izmeklējumiem urologs var izmantot, izvērtējot iespējamos akmens veidošanās iemeslus.

Visbiežāk sastopami kalcija oksalāta akmeņi, taču nierakmeņi var būt veidoti arī no urīnskābes, kalcija fosfāta, struvīta, cistīna un citām vielām. Katram akmens veidam var būt atšķirīgi veidošanās iemesli un profilakses principi.

Struvīta klātbūtne var liecināt, ka akmens veidošanās saistīta ar noteiktu baktēriju izraisītu urīnceļu infekciju. Šādā gadījumā svarīgi izvērtēt ne tikai pašu akmeni, bet arī infekcijas iemeslus un to, vai urīnceļos nav palikuši akmens fragmenti.

Akmens sastāvs ir viens no svarīgākajiem informācijas avotiem, taču ar to vien ne vienmēr pietiek. Atkarībā no rezultāta var būt nepieciešamas asins un urīna analīzes vai vielmaiņas izmeklējumi, lai izveidotu individuālu nierakmeņu profilakses plānu.